Vēsture

 

Subjektīvs pastāsts par to, kas bija senāk

“Willow Farm” un Emīls Dreiblats – vienādības zīmi negribas likt, bet visus šos gadus tas ir bijis mans alter ego. Mainījušies līdzgaitnieki, ko tēlaini varētu dēvēt par vienas personības dažādām šķautnēm, kuras laika gaitā nomaina viena otru. Šo atskatu uz WF šās zemes gaitām rakstu pirmajā personā, tā, kā es, Emīls Dreiblats, to atceros un izjūtu.

Ar nosaukumu bija tā – kamēr pamazām formējās pirmais, stabilais WF sastāvs, paguvām uzstāties ar tādiem nosaukumiem kā “Strangers”, “Shadows” un kā tik vēl ne. Bet tā bija tikai iesildīšanās… Turpinājām meklēt savu īsto vārdu, un meklējumus pasteidzināja uzaicinājums piedalīties pasākumā, kas kļuva par WF pirmo koncertu. Biju izrakstījis dažādas interesantas vārdu kombinācijas angliski no to grupu daiļrades, kuras tolaik klausījos. Vienīgais no nerealizētajiem nosaukumiem, kuru vēl atceros, bija “Claret”. Bet uzvarēja grupas “Genesis” 1972.gada albuma “Foxtrot” kompozīcijas “Supper’s Ready” absurdām vārdu spēlēm pilnās V daļas nosaukums “Willow Farm” – kopā ar bundzinieku Raiti sēdējām pie manis dzīvoklī, pārlūkojām iespējamos variantus un atdūrāmies pie “Willow Farm”. Tā arī palika.

Iespējams, ka savu lomu nospēlēja tas, ka lielāko daļu bērnības biju nodzīvojis Vītolu ielā, kur pagalmā viena no jaukākajām slēptuvēm bija pusnokaltis, pusnogāzies vītols, viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām bija “Vējš vītolos” (kas, savukārt, iedvesmoja man tik mīļās grupas “Pink Floyd” debijas albuma nosaukumu “Piper At The Gates Of Dawn”), bet varbūt tā bija vienkārši apstākļu sakritība. Katrā ziņā nosaukums mums pašiem patika un es stundām ilgi mēģināju ar melnu marķieri uz baltām papīra lapām uzzīmēt ko līdzīgu grupas logo – apmēram tādā stilā kā mākslinieka Ilmāra Blumberga veidotais šrifts grupas “Jauns mēness” nosaukumam.  

Kā jau minēju, nosaukuma rašanās bija pieskaņota koncertam, kas kļuva par WF pirmo uzstāšanos. 1994.gada ziemā rosība Liepājas underground aprindās bija pamatīga – grupas radās un izjuka, kur spēlēt nebija, jo pagrīdnieki nevienam īsti nebija vajadzīgi, tādēļ nācās rīkoties pašiem. Tā februāra sākumā tika noorganizēts pasākums Liepājas 31.arodvidusskolā, K.Ukstiņa ielā, kur pārsvarā spēlēja panki, hardcore un dažādu paveidu metal grupas. Uz šī fona WF ar vilojnieku, čellistu un flautistu sastāvā pamatīgi izcēlās. Bet underground vide ir elastīga – ja tu nespēlē galīgu popsi un nedziedi par saules zaķīšiem un laimīgu mīlestību, tad viss ir kārtībā. Willow Farm uzstāšanās bija kā atelpa, lai pēc tās no jauna varētu mesties pancīgā rokenrola virpulī.

No tā laika koncertiem atmiņā gan nav palicis nekas daudz un tas nav pārliecīgas un ļaunprātīgas apreibinošo vielu lietošanas dēļ. Kaut ko jau pirms koncertiem drosmei iedzērām, tomēr mēģinājumi parasti notika skaidrā un alkohols bija tikai tāda blakusparādība, nevis nopietna aizraušanās. Atceros piemiņas koncertu grupas “Karuselis” bojāgājušā ģitārista Valērija piemiņai Metalurgu kultūras pilī, pavasarī iespēja uzspēlēt radās. pateicoties kluba “M-Virpulis” izveidei kafejnīcā “Vējroze”, bija arī tāda Waltera aptauja, kur jaunās grupas varēja sūtīt savus ierakstus. Ieraksti gan bija retajam (WF pirms tam 1993.gada vasarā, kad vēl nebija nekāds “Willow Farm”,  trīs dziesmas ierakstīja Liepājas teātra studijā pie Jāņa Vasiļa), toties Walters parūpējas, lai jaunajiem būtu iespēja uzstāties arī dzīvajā, turklāt tas notika prestižajā klubā “u.t.t.”. Katra jaunā grupa varēja nospēlēt trīs dziesmas, katru nedēļu iespēja tika dota citam kolektīvam, bet klubā “u.t.t.” toreiz dzīvojās īsts muzikālais zieds – Mārtiņš Burkevics, Egons Kronbergs, Vilnis Krieviņš, Juris Kristons un Aleksandrs Strelits-Strēle ar pašu kluba saimnieku Igo priekšgalā veidoja kluba pamatsastāvu, bet turpat tuvumā dzīvojās arī Jolanta Valtere, Linita Šnipke un Ivo Fomins, bet ciemos regulāri brauca labas grupas no Rīgas. Tikt spēlēt šādā vidē bija ko vērts, sabijušies bijām nejēgā, bet kaut kā līdz galam nospēlējām. Bija atnākuši arī mani vecāki, tēvam bija dzimšanas diena, un tajā dienā atklāja arī Lillehammeres ziemas olimpiskās spēles.

Izpriecājušies pa “M-Virpuli”, abi ar Raiti nez no kurienes rāvām domu, ka arī mums vajadzīgs klubs ar neformālāku muzikālo gaisotni. Par savām telpām un investīcijām to sakārtošanā pat nedomājām – daudz vienkāršāk bija “uzsēsties kādam uz astes”, šajā gadījumā mums tik ļoti mīļajam klubam “u.t.t.”. Igo bija pietiekami pretīmnākošs un atļāva mums reizi nedēļā rosīties ar savām idejām. Pirmajā vakarā uzaicinājām ciemos grupu “Zig zag”. Sākumā gan tika uzrunāta tobrīd pirmos lielos panākumus gūstošā “Prāta vētra”, pēc tam noritēja pārrunas ar grupu “Nelaimīgā dzimšanas diena” (ar abām grupam braucu tikties uz Rīgu, ar prātniekiem tikšanās notika viesnīcā “Latvija”, kur grupa mitinājās kaut kāda modes šova laikā), bet beigās tikām pie “Zig zag”. Nekādas peļņas nebija – viss, ko dabūjām par biļetēm, aizgāja dažādos izdevumos, un labi, ka varējām samaksāt viesmāksliniekiem. Tā laikam varētu būt mana pirmā saskare ar mūziku kā biznesu un arī pirmā apjēga, ka šajā jomā (tāpat kā citur) nekas nenotiek tāpat vien, par visu ir jāmaksā, un jākrāj zināšanas un pieredze, citādi nekas prātīgs nesanāks. Tiesa, mūziku kā biznesu joprojām uztveru tikai tajās reizē, kad mani aicina spēlēt kāzās vai banketos, pārējā laikā koncentrējoties uz radīšanu, kas man joprojām sagādā vislielāko baudu. Tieši radīšana, nevis galaiznākums.

Kādu brīdi vēl centāmies piešaut roku pasākumu rīkošanā, bet pamazām tas viss aizgāja pašplūsmā, mūsu izdomāto brendu “Āķis” Igo vēl kādu brīdi lietoja, rīkojot pasākumus neformālākai auditorijai, bet ar to arī manas organizatora gaitas beidzās. Un vispār man nav skaidrs, kā toreiz kaut ko bija iespējams noorganizēt un sarunāt – mobilo nebija, interneta nebija, un ne jau visiem mājās bija parastais telefons. Atceros, ka, lai sazvanītu Raiti, bija jāzvana kaimiņiem un jālūdz, lai pasauc pie telefona. Bet kaut kā visu sarunājām, mēģinājumi notika un dzīve ritēja uz priekšu.

Pirmie ieraksti

Katra jauna kolektīva sapnis parasti ir pēc iespējas ātrāk tikt pie saviem ierakstiem. Šobrīd mēģinājumus ierakstīt ir vienkāršāk par vienkāršu, kaut vai iPad’ā vai viedtālrunī dzen iekšā, bet pirms 20 gadiem bija citādi – pat parasts kasešu diktofons bija vērtība. Trio Emīls Dreiblats, Ivars Akmens un Raitis Kazuškēvics, kas pēc pusgada pārtapa grupā WF, savus pirmos ierakstus veica Liepājas teātra studijā, 1993.gada vasarā. Ierakstījām trīs dziesmas, labošanas iespēju nekādu, kā iespēlēji, tā arī skan. Studijā bija divi lenšu magnetofoni, rakstījām katru instrumentu pa kārtai, klājot virsū iepriekšējam. Kā jau visiem iesācējiem, sajēgas par to, kā strādāt studijā nebija nekādas, nekur nepalika arī jauniņo mūžīgā problēma ar ģitāru skaņošanu (pirmo skaņotāju kā lielu dārgumu atvedu no ASV tikai 1994.gadā, bet pēc neilga laika tam pieauga kājas). Īsāk sakot, ieraksti bija tādi, ka lepoties ar tiem nu noteikti negribējās. Bet tagad vismaz kaut kas atmiņai palicis. Nekas gan nav saglabājies no tiem ierakstiem, ko savas muzikālās rosības pašā rītausmā rakstījām pie manis un Ivara dzīvoklī ar parastajiem lenšu magnetofoniem “Elfa”.

Nākamais posms ierakstu tapināšanā pienāca līdz ar Waltera aptauju – no Rīgas atbrauca radio SWH profiņi ar Andri Grīnbergu priekšgalā un klubā “u.t.t.” dzīvajā rakstīja visas Liepājas jaunās grupas pēc kārtas. No šī sarīkojuma atmiņā palikusi drausmīgi ilga gaidīšana, kamēr pienāks mūsu kārta; ir arī pabaiss dziesmas “Traveler” ieraksts, ka kaut kādā veidā tika iekļauts arī kādā no “Odekolona” underground izlasēm. Toreiz mūs atzina par gana perspektīviem un bija arī piedāvājums kādu dziesmu ierakstīt profesionālā studijā, bet viss apstājās pie tā, ka mūsu dziesmas bija angļu valodā – neesot pareizais komercpotenciāls.

Bet 1995.gada vasarā pienāca brīdis, kad ar iepriekšējo divu gadu sastrādātajām četrām dziesmām vien iztikt nevarēja – WF nolēma pamēģināt pieteikties Madonas festivāla “Sinepes un medus” konkursam, bet pieteikumā bija paģērēts pusstundu garš ieraksts. Naudas studijai nebija, toties bija labas attiecības ar “Radio 101”, kas vēlāk kļuva par manu darbavietu. Ierakstu studijas radio vēl nebija (patiesībā to pabeidza vēl pēc gadiem četriem, pieciem), bet bija telpas un tiem laikiem bezgala progresīvs astoņu celiņu magnetofons, kas signālu rakstīja parastā audiokasetē pa visu lentu uzreiz (tātad tikai kasetes “vienā pusē”), tiesa, lentes griešanās ātrums bija divreiz lielāks, līdz ar to arī skaņas kvalitāte gana laba. Uz šī magnetofona tolaik tika rakstītas reklāmas radio vajadzībām un tas gluži labi noderēja arī mums. Par ieraksta galveno inženieri kļuva Gatis Vidzenieks, kurš bija piešāvis roku un mācēja no minimāla vai neesoša tehniskā nodrošinājuma izdabūt maksimālu labumu. Ar Gati sadarbojāmies arī pēc tam, līdz brīdim, kad viņš par savu dzīvesvietu izvēlējās Londonu.  

Bet vēsturiskie ieraksti, kas WF pavēra ceļu uz Madonas festivālu, notika kādā jūnija naktī, “Radio 101” ziņu telpā (kā jau minēju, īstas studijas telpas tur vēl bija tapšanas stadijā). Vēl pirms šiem ierakstiem uz galvas uzkrita nopietna ķibele – basists Ivars nu nekādi netika uz šo grupai tik nepieciešamo ierakstu, ka nācās meklēt viņam aizstājēju un tas ātri vien tika atrasts – Uldis Kozlovskis, pazīstams arī kā Tētis, bija gatavs mesties uz galvas atvarā un iesaistīties WF sastāvā. Neatceros, vai pirms ierakstiem mums bija viens vai divi mēģinājumi (nekādā gadījumā ne vairāk, jo vienkārši nebija laika), bet Tētis ar saviem pienākumiem tika galā lieliski.

Bungas jau pirms tam bijām ierakstījuši Liepājas teātra studijā, jo tādam varoņdarbam kā pašrocīgai bungu apskaņošanai un ierakstīšanai ne Gatis, ne mēs vēl nebijām gatavi. Visjautrāk gāja ar balss ierakstīšanu – vokālista kabīne tika ierīkota radio ziņu dienesta aizdurvē starp skapi un sienu, bet skaņas izolācijai pa virsu tika uzklāta mana no mājām atnestā sega, kas vēl kādu laiku radio nakts dīdžejiem (vēlāk arī man) kalpoja kā sildelements naktsmieram. Gaisa šajā puskvadrātmetru lielajā kaktā pietika vienas dziesmas ierakstam, un es pēc katra mēģinājuma līdu ārā, lai atelpotos. Vēl jāpiemin, ka pirms ieraksta biju pusmaiņu nostrādājis slimnīcā (tolaik piepelnījos par sanitāru), savukārt nākamajā rītā bija paredzēta vēl viena haltūra – tirgū andelēt zemenes. Ar slimnīcā iegūtas kofeīna devas palīdzību šo maratonu izvilku godam, bet, kad aizmigu, murgos rādījās magnetofona mikšerpults un haotiski bīdījās potencmetri.

Nākamā lielā ierakstu pieredze bija piedāvājums pamēģināt spēkus profesionālā studijā GEM pie Gata Gaujenieka. 1995.gada vasarā pēc festivāla “Sinepes un medus” vienu dienu atpūtāmies Rīgā, un jau nākamajā dienā mums tika dāvāta iespēja ierakstīties – vairs jau neatceros, kādā veidā Guntars Račs par mums bija uzzinājis, bet piedāvājums bija un būtu grēks to neizmantot.

WF7
Emīls Dreiblats un Gatis Vidzenieks studijā G.E.M. 1995.gads.

Viegli nebija. Gaujenieks gan izrādījās bezgala patīkams cilvēks, ar kuru strādāt bija viegli; viņš nesmīkņāja par iesācēju nezināšanu vai nevarēšanu, bet visiem spēkiem un līdzekļiem centās mazināt mūsu satraukumu. Kaut kā ierakstījām/iemocījām trīs dziesmas, no kurām viena – “Sniega cilvēks” kādu laiku skanēja arī Latvijas radio viļņos. Pēc garās un nogurdinošās dienas studijā pievakarē sēdējām Daugavmalā un malkojām viskiju – ar šo dzērienu pēc Gaujenieka ieteikuma spriedzes mazināšanai jau biju sācis niekoties studijā.

Pirmais festivāls

Brauciens uz Madonu, uz festivālu un konkursu “Sinepes un medus” bija  pirmais lielais WF izbraukums. Izbraucām agri no rīta, šķiet, sešos, braucienam tika nolīgts šoferis – mans skolasbiedrs Juris Valdmanis ar sarkanu “žigulīti”, vēl vienu sarkanu “žigulīti” stūrēja nu jau grupas bijušais basists Ivars. Līdzi brauca arī par skaņas lietām atbildīgais Gatis, kā arī Kristīne Locika, kura dažās dziesmās piespēlēja 12 stīgu ģitāru, un kurai varējām pateikties, ka vispār uzzinājām par Imanta Pulksteņa Madonā organizēto festivālu un konkursu. Neatceros, kurš, bet kāds pamanījās aizgulēties, savukārt es, cik atceros, iepriekšējo nakti tikpat kā nebiju gulējis – uztraukums pirms lielā notikuma + nemierīgais dažus mēnešus vecais Jānis nebija tie faktori, kas veicina veselīgu miegu.

Brauciens pagāja rāmi un viegli, laikā bijām uz mēģinājumu, lielāko dienas daļu pavadījām, peldoties netālajā Rācenītī, vakarā – pusstundu garā uzstāšanās konkursā. Spēlējām pēdējie, mūsu konkurenti togad bija “Tumsa”, mūsu Sabiles draugi “Pienvedēja piedzīvojumi”, kā arī “Skumju akmeņi” ar Helēnu Kozlovu priekšgalā. Pirmo reizi uz tik lielas skatuves, sajūtas  savādas un no pašas spēlēšanas neko daudz neatceros. Nebija arī nekādas pārliecības par to, ko mēs darām. Zinājām, ka atšķiramies no citām grupām, bet atšķirība nekad nav bijusi pašmērķīga.

To, ka esam pamanīti un arī novērtēti, sapratām, kad pēc žūrijas apspriešanās sākās apbalvošana. Saņēmam individuālās balvas – Raitis kā labākais bundzinieks, Andris – labākais pūtējs, WF tika balva par labākajiem aranžējumiem un novitātēm mūzikā, kā arī viena no divām galvenajām balvām – “Medus balva”; “Sinepju balva” tika “Skumju akmeņiem”. Balvās saņēmām virkni amizantu keramikas svečturu un darbarīku kasti, kurā kādu laiku centos savietot savus pedāļus un vadus. Neko tādu nebiju gaidījis, un, jāatzīst, tobrīd pat nenovērtēju, ko esam sasnieguši. Vispār jutos kā no laivas izmests un naktī, kad kopā ar “Pienvedējiem” (viņiem īsti nebija, kur palikt, tādēļ laipni atvēlējām daļu no mums piešķirtās privātmājas) vakarējām dārzā, trakoti gribējās iedzert, bet uz visiem bija viena pudele “Absolut”. Atceros, ka gulēju uz grīdas, jo visiem vietas gultās nepietika. Nākamajā dienā ripojām uz Rīgu, kur uzvarētāju garā pasūtījām picu un pieticīgi padzīrojām Ķīpsalas kojās, kur naktsmājas bija sarūpējis Juris.

Apsīkums un meklējumi

Pēc “Sinepēs un medū” gūtajiem panākumiem it kā loģiska būtu tālākā augšupeja, bet laikam jau nepratām novērtēt to, ka esam uz pareizā ceļa un atliek vien rūpīgi strādāt tālāk. Nebija arī kaut kādas ieslīgšanas pārprastā eiforijā, vienkārši tā gadījās, ka visiem bija savi darbi darāmi, un 1995.gada rudens un ziema pagāja teju vai bezdarbībā. Kaut kur jau vēl uzspēlējām, bija koncerts Rīgas klubā “Slepenais eksperiments” un “Otrais mēnessbērns” Ķīmijas fakultātē, bet Tētis pārcēlās uz Rīgu, man laiku aizņēma studijas un darbs radio, un laiska dīkstāve turpinājās arī nākamajā gadā.

WF11
WF klubā “Slepenais eksperiments”. Ar perkusijām palīdz Pēteris Sičevs.

Rudenī Tētis cieta smagā autoavārijā, un basista vieta atkal bija brīva. Kaut kā izdevās pierunāt WF rindās iesaistīties Mārtiņu Burkevicu, kurš tobrīd balansēja starp Grobiņu un Rīgu, bet viņa pieredze un zināšanas lieti noderēja. Sarīkojām pat vienu ierakstu sesiju Rīgā, Berģos privātmājā iekārtotā ierakstu studijā, kur vienā dziesmā Gatis pat iespēlēja savu no Londonas atvesto austrāliešu brīnumrīku didžeridū. Rakstījāmies pavisam ačgārni – dienā, kad visi bijām aizbraukuši uz Rīgu un gatavi strādāt, bungas tehnisku iemeslu dēļ ierakstīt nebija iespējams, tādēļ rakstījām pārējos instrumentus, bet sitamos Raitis iespēlēja pēc tam. Nebija nekādas sajēgas, ko iesākt ar šiem ierakstiem, un neviens tos tā īsti arī nedzirdēja. Nebija jau arī nekas īpašs, bet ar laika distanci sniedz priekšstatu par WF tā laika darbību un domāšanas veidu.

Burkevics pārcēlās uz Rīgu, es turpināju eksperimentēt gandrīz solo un trīs dziesmas ierakstīju “Rietumu radio” (agrāk “Radio 101”) studijā, pa naktīm, sastrādājoties ar Gati un otru tā brīža radio skaņu guru Edgaru Oļševski, jeb Sūro. Dziesmas nebija sliktas, kvalitāti varēja vēlēties labāku, bet būtībā tas bija eksperiments, nekad iepriekš nezinot galaiznākumu. Vienu no gabaliem, tagad ar nosaukumu “Atdoties” reanimējām 2011.gadā un iekļāvām albumā “Tev tar to nekas nav jāzin’”. Eksperimenti bija raibu raibie – mežraga iespēle, ko ierakstīja mans draugs Romāns Čimbars, basa partija, ko iespēlēju uz arhaiskām ērģelēm, Sūrā sameklētie bungu sempli (ko vien bija vērta 5/4 cilpa vienā no dziesmām) un Gata buršanās ar dažādām nenosakāmas izcelsmes skaņām. Laikam tas studijas konstruktora gars no tiem laikiem man pielipis, jo arī tagad labprāt pa gabaliņam vien lipinu kopā skaņu paleti savām dziesmām. Vēl vienu dziesmu – “Es tikai eņģelis esmu” – saulītē izcēlām, veidojot 2014.gada plati “Filma ar laimīgām beigām” un flautu, gluži kā pirms 18 gadiem atkal iespēlēja Andris Līguts.

Garais

Pa laikam vēl savācāmies uz kādu koncertu, bet būtībā bija skaidrs, ka kaut kam ir jāmainās – faktiski ar Raiti bijām palikuši divi vien. Raimonds Girvičs mani uzmeklēja pats. 1998.gadā par WF kādu laiku nekas nebija dzirdēts, apsvēru domu, ka muzikālā karjera būs beigusies, tā īsti nesākusies, bet Garais, kā Raimondu iesaucām grupā, pierunāja atsākt darbošanos. Nekas prātīgs jau sākumā nebija: pieaicinājām basistu Ediju Šnipki, un četratā mēģinājām kaut ko radīt. Rudenī bija paredzēta pirmā dzīvā atrādīšanās “Rietumu radio” latviešu mūzikas aptaujas “Velna ducis” gada jubilejas raidījumā, bet dažas dienas pirms tam Raitis nez kur nozuda un palikām bez bundzinieka. Ar Sūrā palīdzību tika sameistarotas ritma cilpas un trīs vai četras dziesmas toreiz trīcošām rokām nospēlējām. Ar semplētajām bungām koncertos izlīdzējāmies līdz nākamajām pavasarim, kad, izmēģinājuši vairākus bundziniekus, palikām pie Matīsa Pavītola. Sastāvs bija atjaunojies un varējām sākt strādāt.

WF6
“Rietumu radio”. Vēl bez bundzinieka, ar ritma sempliem strādā Sūrais.

Idejas bija lielas, un pamazām, samērā mērķtiecīgi arī sākām ceļu uz to realizāciju. Mums pēc ilgiem laikiem bija savas telpas – mēģinājām Baseina ielas kopmītņu pagrabā, virs kura dzīvoja Matīss. Tandēmā ar Ediju Matīss ātri uzņēmās iniciatīvu, risinot dažādus saimnieciskus jautājumus, tomēr pamazām šī ietekme vērsās plašumā, kas neizbēgami noveda pie briestošiem konfliktiem. Bet virzība uz priekšu kādu brīdi ļāva tiem palikt fonā.

Kolektīvā iekļāvās saimniecisko procesu organizētājs – menedžeris Mareks Bērents, Matīsa paziņa. Izmēģinājām taustiņnieku Arturu Kiseļevu, bet viņam bija savs ceļš ejams, tomēr par piemiņu no īsās sadarbības ar viņu palika dziesma “Es neesmu Lenons” – sākuma klavieru rifs ir viņa radīts. Turpinājām rakstīties “Rietumu radio” studijā, gan Sūrā, gan Egila Meža vadībā. Izrādes “Kaupēn, mans mīļais” tapšanas laikā sadraudzējos ar Zigfrīdu Muktupāvelu, kurš līdzēja apstrādāt pirmo jaunā sastāva ierakstu un norādīja uz būtiskām nepilnībām.

Pamazām nāca arī koncertu piedāvājumi – viens no pirmajiem bija vājprātīgs brauciens uz Valmieru – laika trūkuma dēļ lidojām krietni virs atļautā ātruma, bet ceļu policiju izdevās pārliecināt, ka braucam uz koncertu; toreiz mūs palaida. Spēlējām arī Rojā, pustukšā Kultūras namā, bet ar Mareka starpniecību ielauzāmies Vecrīgas īru krodziņā, netālu no Doma laukuma, kur kļuvām par pastāvīgajiem viesiem. Šīs uzstāšanās palikušas atmiņā ar vērienīgu alus patēriņu un absolūti brīvu atmosfēru – dziedājām un spēlējām visu, kas ienāca prātā, nesmādējot arī kāpšanu uz galdiem un krēsliem.

2000.gada vasarā ierakstījām trīs dziesmas pie Gata Gaujenieka – “Roku rokā”, “Es neesmu Lenons” un “Termo”. Pirms ieraksta gan bija uzstāšanās Vecbebros, netālu no Kokneses – pēdējā brīdī mūs uzaicināja aizstāt kādu citu mākslinieku sazin kādā jauniešu kristīgajā nometnē. Braucām ar Garā “Opel Record”, basbungu vedot uz jumta – visiem aparātiem knapi pietika vietas mašīnā. Pēc koncerta tusējām parkā ar nebūt ne kristīgā garā noskaņotām jaunietēm, bet pēc nakšņošanas vietējās kopmītnēs dušas palika pilnas ar puķēm – aizmirsās. Pa ceļam uz Rīgu izpeldējāmies Pērsē, bet Rīgā aizkūlāmies uz Bolderājas jūrmalu.  

WF12
Klasiskais WF sastāvs. 2001.gads.

Rakstījāmies viegli, dziesmas koncertos bija iespēlētas, savu padomu neliedza arī Gatis, bet, tā kā mums tobrīd vēl nebija taustiņnieka, tad “Lenona” zīmīgo klavierrifu iespēlēju es. “Roku rokā” sitamo instrumentu zīmējumu Gatis papildināja ar ritma cilpu, un ar trim labām dziesmām kabatā varējām sākt iekarot pasauli.

WF5
Willow Farm 2001.gada ziemā. No kreisās – Raimonds, Edijs, Emīls, Normunds un Matīss.

Rudenī pēc ilgas pierunāšanas grupā iekļāvās Normunds Kalniņš un arī taustiņnieka jautājums beidzot bija atrisināts. Koncertu bija gana, sacerējām arī jaunas dziesmas. Kā spilgts tālaika sadarbības rezultāts minama dziesma “Puisēni no zvaigznēm” – todien vairākas stundas biju pavadījis, stāvot uz ielas stūra cerībā, ka pretī nāks mana tā brīža sapņu meitene. Viņa neatnāca, toties satiku Ediju, sazvanījām Garo, paņēmām pudeli viskija un mēģinājumu telpās nepilnas stundas laikā uzbūrām jaunu dziesmu ar Ingus Bērziņa vārdiem. Iepazīšanās ar Ingus vēlāk izvērtās par sadarbību daudzu gadu garumā, jo viņa prasme patiešām kvalitatīvos tekstos ietērpt tās sajūtas, kuras man pašam rosījās pa iekšējiem orgāniem, lieti noderēja un noder joprojām. Ingus savā daiļradē bija dalījies arī Renāru Kauperu, tādēļ ar Renčiku satiekoties, allaž apvaicājamies viens otram par jaunām dziesmām ar Bērziņa tekstiem – mums abiem ir katram savi “Puisēni no zvaigznēm”, Bērziņa “Apmulsums” daļēji ir pārtapis “Prāta vētras” dziesmā “Es gribu”, gan jau ir vēl šis tas kopīgs.  

Bet 2001.gada pavasarī “Roku rokā” sāka savu uzvaras gājienu pa raidstaciju topiem. Tovasar uzspēlējām Rīgai-800 lielkoncertā Daugavmalā, Jēkabpils radio jubilejā un daudz kur citur. Interesi par mums izrādīja un sadarbību piedāvāja toreizējais grupas “Autobuss debesīs” menedžeris Oskars Tutiņš, kļuvām par regulāriem viesiem klubā “Četri balti krekli”, izmēģinājām Ginta Solas Studiju Siguldā, kur ierakstījām ne visai veiksmīgu dziesmas “Divkārt” versiju (vēlāk publicēta tika pie Ginta Stankeviča “Elko studijā” pārstrādātā versija) un kopumā dzīvojāmies labi. Tiesa, problēmas personīgā dzīvē es arvien biežāk mēdzu risināt ar alkohola palīdzību, pārējie par to nebūt nebija sajūsmā un sāka rasties pirmās nopietnās domstarpības. Ar laika distanci vērtējot, secinu, ka alkohols lielā mērā bija iegansts, bet problēmas sakne bija mūsu atšķirīgajā redzējumā par to, kas ir kas un ko vajadzētu darīt, to apzinoties.

WF3
Otrā diena Ingus Bērziņa kāzās. No kreisās – Edijs Šnipke, Emīls Dreiblats, Uldis Rudaks un Raimonds Girvičs.

Lai vai kā, bet gada otrajā pusē viss sāka iet tik šķērsām, cik vien varēja iet. Septembra sākumā nospēlējām mūsu “štata dzejnieka” Bērziņa kāzās, aiznākamajā dienā paģiraini studijā “GEM” pie Edija Gņedovska ierakstījām stipri viduvēju dziesmu “Paņem mani” (līdz šim nav publicēta) un Garais palika Rīgā, lai pagulētu slimnīcā – tipa, veselība drusku jāsakārto un tā. Kaut ko nelāgu nojautu, apciemojis viņu pēc kādas nedēļas slimnīcā, bet Garais, kurš nekad nesūdzējās, arī šoreiz rādīja smaidīgu ģīmi. Tā arī nesapratu (vai arī ieslēdzās pašaizsardzību garantējošais noliegums), kāda operācija viņam veikta; sapratu tikai, ka līdz oktobra beigām (tātad vairāk nekā mēnesi) Garais nebūs nekāds spēlētājs. Paņēmām nelielu pauzi, bet, kad pirms Helovīna pasākuma īru krogā “Paddy Wheelan’s” sanācām kopā, lai atjaunotu saskaņu, sapratām, ka labi vairs nav. Spēlēt Garais varēja tikai sēdus, bet divas dienas pirms koncerta atzinās, ka brauciens uz Rīgu un četru tūru spēle viņam varētu būt par smagu. Helovīnā nospēlējām četratā, bet novembris aizskrēja kā ļaunā murgā un savu 31.dzimšanas dienu 8.decembrī Garais nesagaidīja – 27.novembra pusdienlaikā no Jutas saņēmu SMS “Raimonds šorīt aizgāja…”.

Parējie jau bija sameklējuši aizstājēju – Juri Volkovu, ar kuru kopā ierakstījām smieklīgu dziesmu “Zero Hero”, ar kuru neveiksmīgi startējām Eirovīzijas dziesmu konkursa atlasē, nospēlējām atlikušās sarunātās decembra spēles, bet uzreiz pēc jaunā gada šķīrāmies – WF paņēma pauzi. Rezumējot šo periodu WF vēsturē – Garais bija tas, kurš kolektīvu saturēja kopā, tādēļ likumsakarīgi, ka pēc viņa aiziešanas Mūžībā deķītis ātri tika izraustīts uz visām pusēm. Bija vajadzīga pusotru gadu ilga pauze, lai atkal varētu turpināt iesākto, kaut prātīgāk varbūt būtu bijis daudz ko sākt no jauna.

Turpinājums

Pusotru gadu nedarīju neko paliekošu. Pārējie kādu brīdi turpināja spēlēt ar Ediju kā vokālistu, bet WF sanāca kopā uz Atmiņu vakariem – iedibinājām tradīciju decembrī vai janvāra sākumā ar koncertu Latvijas 1.rokkafejnīcā Liepājā vai arī klubā “Pablo” (kas būtībā bija viens un tas pats) pieminēt Garo. Parasti piedalījās arī mūsu draugi un līdzgaitnieki mūzikā, bet iegūtos/nopelnītos līdzekļus devām Garā ģimenei.

2003.gada vasarā mani uzrunāja grupas “Tumsa” dibinātājs un basģitārists Jānis Daugalis, kurš vēlējās palīdzēt atjaunot WF. Žēl, ka tik daudz labu dziesmu ejot zudībā. Atgriezās arī Matīss un Normunds, bet ģitārista vietu ieņēma Andrejs Oļeiņikovs – puisis ar fantastiski netradicionālu muzikālo domāšanu, brīžiem radikāliem uzskatiem (kā mēs visi) un tieksmi uz perfekcionismu. Līdz 2004.gada beigām “Elko studijā” ierakstījām septiņas dziesmas, lielākoties jau agrāk sacerētas, bet neierakstītas. No jauna klāt nāca “Veltījums Raimondan Girvičam” – jau Garā aiziešanas dienas vakarā Bērziņš man īsziņās atsūtīja dzejoli, kurš tā arī telefona atmiņā nogulēja divus gadus, kamēr kādā skaistā pavasara rītā es dažu desmitu minūšu laikā to pārvērtu dziesmā. Savukārt Andreja atnestais ģitāras motīvs pārtapa dziesmā “Cik maksā rīts”.

Dziesmas tika ierakstītas, mērķtiecīgi domājot par albuma izdošanu. “MicRec” solīja, ka plati izdos, tikai gala termiņš nemitīgi bīdījās uz priekšu. Reiz kādā intervijā NRA jau sasolīju, ka dažu mēnešu laikā plate būs galdā, bet tā, protams, nenotika, un pēc tam ilgu laiku vispār vairījos kaut ko kādam stāstīt un solīt. 2005.gada sākumā Jānis un Normunds pilnībā pievērsās darbībai “Tumsā”, bet WF tika pie jauna basista – Matīss nez no kurienes izraka kluso un nedaudz kautrīgo Uldi Nolmani, kurš gana ātri apguva repertuāru un iekļāvās kolektīvā. Izkristalizējās versija par WF kā četru cilvēku grupu, kur dažkārt tiek pieaicināts taustiņnieks, bet šad un tad tiek izmantotas ritma cilpas un jau iespēlētas taustiņu partijas. Bet 2005.gada vasarā Andrejs devās labākas dzīves meklējumos uz Īriju un faktiski vēl vienam posmam WF vēsturē bija pienācis gals. Man bija jātiek galā ar savām atkarībām, pārējiem arī bija būtiskākas lietas darāmas, nebija arī ģitārista. Šajā divu gadu atjaunotā WF pastāvēšanas laikā faktiski bijām iemūžinājuši to, kas bija sastrādāts vēl pirms tam.

Aleksandrs

2005.gada novembra beigās Liepājas rokkafejnīcā grupas “Habemus” koncertā noskatīju ģitāristu Aleksandru Krasavinu – viņš spēlēja tieši tā, kā man likās pareizi un nepieciešami, un 2006.gada pavasarī WF atkal kāpa uz skatuves. Ar Matīsu pie bungām, Uldi ar basu un Aleksandru kā ģitāristu. Pirmo koncertu nospēlējām Liepājā Lieldienu pasākumā pie lielveikala “XL Sala”, kur nežēlīgi pārsalām. Pirmais gads pagāja, apgūstot veco repertuāru, bet jau 2007.gadā sākām rakstīt jaunas dziesmas un izveidojās sadarbība ar skaņu meistaru Egilu Mežu, kurš saimniekoja “FM Sound Studio” Liepājas Latviešu biedrības nama pagrabā. Šajā studijā pirmo reizi jutos kā mājās, bez stresa un kreņķiem. Pamazām krājās jaunas dziesmas, atjaunojām arī koncertdarbību.

Tikai tagad pirmo reizi novērtēju, ko nozīmē iespēja studijā darboties brīvi, nesatraukties par laika limitu un nekautrēties prasīt visu, ko vien vēlies panākt. Egilam pašam bija labas idejas, viņš arī pieņēma visas manas dullās ieceres (piemēram, ideju dziesmā “Toms un Džerijs” klusajos pantos ierakstīt ritma partiju uz koka plauktiņiem), līdz ar to rezultāts lielā mērā bija tāds, kādu vēlējos. Paralēli daudz strādāju arī mājās un bieži uz studiju jau nesu pusgatavus gabalus, kurus atlika tikai iespēlēt. Bet bija arī dziesmas, kuras tapa gandrīz vai studijā – sākot ierakstu bija tikai teksta uzmetums un melodija, pārējo sadzejojām uz vietas. Daudz ko deva arī kaveru spēlēšana krogos – divatā ar Aleksandru spēlējām regulāri, līdz ar to arī par muzikālās prakses trūkumu sūdzēties nevarēja.    

2010.gada vasarā šķīrāmies no Matīsa. Pēdējā laikā bija sakrājies gana daudz domstarpību, bet punktu pielika koncerts, kas sākumā bija paredzēts kā atbalsta pasākums Jāņa Groduma veselības sastutēšanai, bet izvērtās par roka ministra piemiņas koncertu. Matīss paziņoja, ka Grodumam negrasās palīdzēt un nespēlēs. Toties piekrita spēlēt Edgars Šmiukšis un bez jebkādas mēģināšanas šajā piemiņas koncertā dažas dziesmas nospēlējām. Kādu laiku Edgars muzicēja kopā ar WF, bet tad pamazām viņu nomainīja savulaik “Līvu” skolu izgājušais Māris Zīlmanis. Albumu pabeidzām 2011.gada vasaras otrajā pusē, decembrī pašu spēkiem izdevām un ilgi gaidītais CD ripulis beidzot bija rokā.

Filma

Dažus mēnešus pēc albuma izdošanas jau sākām domāt par nākamajiem darbiem – zinot, kā veicas ar finansējuma meklējumiem un ņemot vērā arī citus apstākļus, sapratām, ka jauna materiāla sacerēšana un ierakstīšana būs laikietilpīgs process. Pirmie gabali piedzima ātri, arī turpinājumā nekādas dziļas radošās mokas neizjutu. Koncertu šajā laikā nebija pārāk daudz, bet katrs bijām aizņemti arī ar savām lietām – sen bijām sapratuši, ka kopīgā muzicēšana mums ir izvērtusies par patīkamu vaļasprieku un katrs tajā iegulda tik daudz laika, darba un arī naudas, cik uzskata par vajadzīgu.

Joprojām rakstījāmies pie Egila Meža, kurš bija pārcēlies tuvāk savai darba un dzīvesvietai – klubam “Fontaine Palace”. Dziesmas sacerēt bija viegli, daudz kas atnāca pats no sevis, un, beigu beigās, albumā “Filma ar laimīgām beigām” vietu atrada veselas 14 kompozīcijas. Jau aptverot, ka top albums, uzreiz sāka izkristalizēties tā kocepcija – stāsts, izstāstīts dziesmās. Ne opera vai mūzikls, bet tieši stāsts. Kā autore pirmo reizi WF vēsturē pieteicās Laura Jeruma, pēc teju 20 gadu pārtraukuma ar flautu studijā atkal dauzījās Andris Līguts, trompeti sirdi plosošās melodijās vērpa Oleksijs Demčenko un kopīgiem spēkiem albums tapa gatavs. Arī šo izdevām pašu spēkiem, un “Filma ar laimīgām beigām” tika pie “Zelta mikrofona” nominācijas kategorijā “Labākais pop/rock albums”. Balvu 2015.gadā gan saņēma leģendārā “Jumprava”, bet prieks par nokļūšanu tik solīdā kompānijā un atzinību no kritiķu un ekspertu puses.

Dažs kritiķis gan albumu nodēvēja par WF “gulbja dziesmu”, tomēr 2016.gadā WF atkal rakstīja jaunas dziesmas. Sākām ar “Pusseptiņos no rīta”, pieaicinot Liepājas Simfoniskā orķestra pūtējus Oleksiju Demčenko un Ingu Novicānu. Profesionālā studijā ierakstījām tikai bungas un pūšamos instrumentus, pārējais tapa mājas studijā, bet vibrafonu Zīlmanis iespēlēja Liepājas Simfoniskā orķestra telpās – pārāk jau nu sarežģīti transportēt šo instrumentu. 

Diemžēl arvien lielāku iespaidu uz grupas darbību atstāja tās dalībnieku aizņemtības dažādos citos darbos un projektos. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ 2017.gada otrajā pusē tika pieņemts lēmums škirties no Aleksandra, viņa vietu ieņemot Jānim Dreiblatam. Spirāle turpina vērpties – jaunais WF ģitārists ir nedaudz jaunāks par pašu ansambli. Un 2018.gads tika veltīts tam, lai lēni pamazām meklētu un atrastu savu jauno skanējumu, kura meklējumos liels nopelns ir arī Mārtiņam Burkevicam. Grupas kādreizējais basģitārists kļuva par tās studijas skanējuma veidotāju un sadarbība ar viņu izvērtās gana veiksmīga.

Pašiem sava studija

Jau labu laiku WF vasaras pavadīja Dreiblatu lauku mājās “Ūbelītes”, Pērkonē. Tuvu pilsētai, lauku klusums un miers, jūra, dārzs ar ogām, kas tik ļoti garšo Mārim Zīlmanim… plusu gana daudz. Tomēr viens mīnuss reizēm spēj sabojāt mucu pozitīvā – ziemā tur uzturēties un strādāt ir pārāk nemīlīgi. Citugad aukstos mēnešus WF pārlaida, kooperējoties ar citiem Liepājas mūziķiem, vari arī īrējot telpas uz īsu laiku, bet jau sen gaisā virmoja sapnis par savu ierakstu studiju, un 2019.gada rudenī tas materializējās. Pēc vairāku mēnešu centīgiem meklējumiem Dreiblati atrada telpas Graudu ielā, pašā Liepājas sirdī, kur turpinājās Pērkonē uzsāktais darbs pie jaunā albuma, bet ierakstu iespējas tika piedāvātas arī citiem mūziķiem.

Man vienmēr paticis eksperimentēt un arī jaunajās dziesmās meklēju jaunus izpausmes veidus. Gan ar agrāk neizmantotiem instrumentiem, piemēram, dūdām, gan, izmantojot rīcības brīvību pašu studijā, eksperimentējot ar elektroniku un akustisko instrumentu iespējām. Dažas dziesmas tika pārveidotas vairākkārt un gandrīz līdz nepazīšanai. Dažas ierakstījām pāris piegājienos. Materiālu sūtījām Mārtiņam uz Rīgu, šad tad braucām ciemos, pieslīpējām detaļas un gaidījām gatavo produkciju. Albums tapa lēni, rūpīgi un pārdomāti.

2019.gada vasarā grupa atgriežas uz skatuves, spēlējot gan jauno materiālu, gan arī dziesmas, kas pašiem jau liekas vēsturiskas. Un ir jau arī vēsture – tomēr 25 gadi ir gadsimta ceturksnis.