Dziesmu teksti

Pasaule ir viss, kas gadās

 

Par kādu nenotikušu izstādi
Emīls Dreiblats/Ingus Bērziņš

Nespēdams apgānīt tavu foto,
Es pēkšņās dusmās saplēsu rāmi,
Nu, un kas, ka par izjaukto izstādi
Muzejs man piestādīs tāmi?

Es taču nevaru iestiklot tavas
Acis, kas atsakās stāvēt plaknē,
Tās izplatās telpā kā stari –
Tāda ir problēmas sakne.

Tāpēc es sabļāvu kuratoram,
Un sūtu mecenātus pie velna,
Dejodams pa gailošām oglēm,
Es spārdu muzeja pelnus, krāsmatu pelnus.

Tā kā simtiem pārējo hērostatu,
Liks mani cietumā, piemeklēs pantu,
Zem matrača glabāšu tavu foto,
Kā blakus kamerās brālīši mantu.

Varbūt tā esi tu
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Plīša lācim vēderā guļ skaidās samalts koka zirgs,
Tikai pasakā var dzīvot meitene, kam ledus sirds.
Drīz jau kusīs, drīz jau sāksies lielie grēku plūdi –
Sekas iztēloties arī pesimistam būtu grūti.

Kādu brīdi basām kājām, tad pa oglēm –
Atteikties no zābakiem ar biezākajām zolēm,
Dzīvi skaldīt gabalos un vēlāk līmēt kopā,
Grūtākajos brīžos vērsties zvērā, var jau arī lopā.

Visu rītu kaut kā trūkst.
Varbūt tā esi tu?

Apnicis uz ielas stūra stāvēt, gaidīt, kad tu nāksi,
Daļu savas zemapziņas līdzās manai glabāt sāksi.
Paskaties, es esmu tepat blakus nu jau gadus trīs.
Kaķa lāstus klausoties par to, kāds kļūstu, ausis vīst.

Pasaule ir viss, kas gadās.
Kā var uzzināt, kā viss sākās?
Naktīs baisi sapņi rādās –
Viss, kas neizteikts, viss, kas krūtīs ārdās.

Par uzminēšanu
Emīls Dreiblats/Ingus Bērziņš

Es gaidīšu zemeņu dobē
Un tev būs jāuzmin, kas man rokā.
Tas būs viens liktenīgs tests,
Varbūt izrādīsies tas nav pa jokam.

Tā izkāpj no auto, es pārmetu krustu –
Pārāk biezs kažoks, lai viņa justu.
Būs jāsaplēš greznākās kleitas skices.
Jo skaļāk es bļaušu, jo mazāk man ticēs.

Visas tās meitenes lepnās,
Kas manu žēlumu meta man sejā.
Tāpat visas dīvainās tās –
Pieneņpūku piloti pirmsnāves dejā.

Ne pirmās, ne otrās neatminēja,
Tikai slimības vēsturē parakstus šņāpa.
Es apmetos zemeņu dobē,
Nevar ne izsacīt, cik ļoti slāpa.

Pirmais un pēdējais
Jānis Dreiblats/Emīls Dreiblats

Kopā mugurām brīdi sēdēsim,
Kamēr tējkanna sīc.
Pāri ezeram dzērves neatnāks,
Vēlāk vakarā līs.

Pirmais un pēdējais skūpsts –
Visums no iekšienes grūst.

Plati aizvērtām acīm noraugos,
Kā pa dzīslām plūst vīns.
Dienas saraujas greizā čokurā –
Tāds tavs atvadu smīns.

Pajūgs jau ledū lūzt…

Neatsieties, necelties
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Lietus kā ložmetējs logā kaļ,
Vienu un to pašu dziesmu maļ.

Pār jumtu korēm, cauri notekām tas skrien,
Līdz vēršas strautos, upēs, okeānos plūst.
Un neredzamiem diegiem pasauli kāds sien kopā.

Tuksnesī izkaltīs lepnais spīts,
Bet kādēļ es atkal tev raujos līdz?

Simts gadus vientulībā klusi pavadīt,
Un to, kas atrasts viegli projām laist.
Nav jēgas kādam kaut ko vēlreiz apsolīt.

Neatsieties, necelties nekad.

Pasaule rātni man plaukstā snauž,
Un arī es ļaujos, lai mani auž.

Ja tu teiksi “nē”
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Caur tik daudz paradīzēm
Un arī ellēm man jāiziet.
Pa ceļam uzmanoties,
Ka tik sasmelto neizliet.

Var neredzēt, kur mūžība sākas
Un kur beidzas pasaule.
Viss saplūst vienā peļķē
Un aizmieg azotē.

Man nesāpēs, ja tu teiksi “nē”,
Ja tu arī šoreiz, ja tu teiksi “nē”.

Līdz ceļiem jūra, degoši tilti –
Tas viss bijis un vēl būs.
Līdz mielēm izdzerta dzīve,
Bet sausa vēl neizžūst.

Par elli taisnība bij’ Žanpolam Sartram –
Tā sava katram.
Un arī paradīzēm šeit vairs nav skaita –
Tās ārpus laika.

Viss skaistais
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Uz soliņa parkā, kad iestājas tumsa,
Mēs sēdēsim ilgi, līdz sētnieks mūs patrieks.
Septiņas stundas klusuma mulsa,
Līdz pirmie vārdi mūs abus satrieks.

Viss skaistais vēl tikai nāks…

Tad kautrīgiem pirkstu galiem laiski
Es gribēšu tevi pieradināt.
Tev mazliet būs bail un tas ir tik skaisti,
Kamēr rutīna nesāks nogurdināt.

No bāra līdz altārim soļu tik daudz,
Paliek soliņš parkā salijis, auksts.
Pat brīžos, kad inerce atpakaļ sauc.
Es zinu – viss skaistais vēl tikai nāks.

Par vienu pavasari mazāk
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Jau viss it kā bijis,
Un viss vēl tikai nāks.
Kāds pusnaktī upē aizlauza ledu
Un gaida, kad straume mutuļot sāks.

Tavs ledus kūst ilgi,
Vēl drīkst pāri tam skriet,
Bet pamazām straume pieņemas spēkā
Un ledu sāk palu dzirnavās griezt.

Līdz pasaules galam
Tavam un manam
Par vienu pavasari mazāk.

Man jākļūst par ledu,
Ko drīkst gabalos lauzt.
Man jāatdod sniegam kailās rokas,
Lai varu tām tevi rītausmā skaut.

Atļauties pazaudēt atgūto,
Pieņemt un noraidīt dabūto,
Ļaut, lai straume nes.

Lai kļūtu laimīgs
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Zemeslode šodien tāpat vien
Uz vietas lēni griežas,
Miljardi pie ugunskuriem
Plecs pie pleca cieši spiežas.

Vairs laika nav daudz,
Atmiņas zūd, miglā tītas.
Skaits nojucis tām dienām,
Kas vēl apsolītas.

Kā lai saprot, kurš kuru sapnī redz?
Paša celtiem mūriem jāpārlec,
Lai kļūtu laimīgs.

Smiltis pulkstenī tāpat vēl
Liktenīgi rimti skrien,
Ceļinieki pāri jūrām
Simtu jūdžu soļiem brien.

Laika tiešām nav daudz,
Atmiņas zūd, miglā tītas.
Skaits nojucis tām dienām,
Kas vēl apsolītas.

Kuram kuru glābt,
Līdz virsotnei kāpt,
No jauna sākt?
Prieks, kur tu rodies!
Vai mums lemts doties,
Kad būšu modies?

Līdz rudens beigām
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Līdz rudens beigām es būšu balts.
Mans sapnis par laimi tēraudā kalts.
Caur dubļiem un lietavām malts,
Rīta salnās stindzināts salts,
Līdz rudens beigām es būšu balts.

Kad novembra beigās uzkritīs sniegs,
Pārtrūks pēdējais domas sienošais diegs.
Pāri paliks kas netverams, liegs,
Manu prātu pretī tukšumam lieks,
Kad novembra beigās uzkritīs sniegs.

Es zinu ka agrāk vai vēlāk būs laiks
Kailās smadzenēs ieelpot visu, kas svaigs,
Un, kas tagad šķiet dedzinošs tvaiks,
Izrādīsies rīta vējš maigs.
Es zinu ka agrāk un vēlāk būs laiks.

Šodien vēl peļu pelēks,
Īstais baltums atnāks vēlāk,
Kļūs par salnu, kļūs par sniegu.

Par būtisko
Emīls Dreiblats/Emīls Dreiblats

Viss, kam es piešķīru svaru,
Šodien nesver neko.
Viss, kam bij’ jānotiek vakar,
Šodien kļūst par jebko.

Es joprojām esmu par mums

Es varu negaidīt rītausmu,
Sauli salaužam pēcnāves burvību –
Lai atgrieztos, nekur nav jāaiziet.

Es joprojām vēl aizmirstu,
Kā smaržo vasaras rīts.
Es joprojām vēl nezinu,
Kā pieskaras dedzinošs zīds.

Ja es stāstīšu, neticēs.
Ja es klusēšu, nepiedos nekad.